Rolands Virks dzimis 1989. gadā, absolvējis Jēkabpils Valsts ģimnāziju, izglītojies Latvijas Universtitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, kurā par pētījumu “Žanru poētika Ovidija “Metamorfozēs”” iegūts maģistra grāds klasiskajā filoloģijā.
Autora pētījumi populārzinātnes lauciņā iepazīstami portāla TVNET tiešsaistes žurnālā “KLIK”, bet viņa muzikālie meklējumi novērtējami, klausoties rokgrupas “Four Minute Man” ierakstus.
Grāmatas kopējo toni varētu rādīt sekojošais citāts no krājuma titulstāsta "Cilvēki man nepatīk":
"Vakarā sēžu dīvānā piedzēries un spriežu par mākslu, filozofiju, augstām lietām. Prātoju, kur lai paslēpjas no cilvēkiem? Nekas cits neatliek, kā braukt uz kapiem. Izguļu dzērumu, pamostos, drausmīgas paģiras. Paveru mazu spraudziņu aizkaros, uzreiz uzklūp saule un bērnu klaigas. Eju dušā. Spiediena nav, bet tad atkal ir. Uzgriežu remdenu ūdeni, kaut kā mazgājos, pēkšņi uz galvas uzgāžas verdoša šalts. Triecos ar muguru pret kabīnes sienu, bet ar roku rauju krāna kloķi. Verdošo šalti nekavējoties nomaina ledus auksta strūkla ar brīnišķīgu spiedienu. Kaimiņi laikam mazgā traukus.
Kapos nonāku izmisis, saraudātām acīm. Pilns ar cilvēkiem. Visi gan jau domā: “Vei, jauneklis atnācis vectētiņu apraudzīt, apraudājies.” Taisni vai smieklīgi. Klīstu pa kapiem, meklēju mieru, nodomāju, ka pie astronoma Friča Blumbaha kapa taču neviena nebūs. Aizeju, bet tur – pikniks. Pie enciklopēdista Jēkaba Dravenieka kapa savukārt – mītiņš. Sāku izmisumā bēgt. Bēgu, bēgu, līdz ieskrienu krematorijā un sadegu. Uzlaižos debesīs – pilns ar cilvēkiem. Nokāpju ellē – vietu praktiski nav. Nolaižos atpakaļ uz zemes un dzīvoju tālāk ar cilvēkiem. Nekur likties. Risinājums šai problēmai principā nepastāv."
Rolanda Virka debijas grāmata
